Nobraucu ar tādu busiku vairāk kā 4 gadus astoņdesmitajos!
Saņemot jaunu Latviju, mēs divatā ar mehāniķi divas nedēļās ikdienā strādājām un labojām rūpnīcas kļūdas! Pārnesumkārbas skrūves pie motorblokā bija iedzītas ar āmuru, durvis bija jāregulē nepārtraukti, motora pārsegs turējās uz diviem āķiem priekšā un diviem klamburiem aizmugurē sānos (motors atradās starp vadītāju un blakussēdošo pasažieri). Ziemā motora pārsega aizmugures daļu turēju paceltu, lai nāk siltums kabīnē.
Ziežvietas busikam nebija iesmērētas, skrūves un uzgriežņus vajadzēja pārvilkt vai izurbt ar āmuru iedzītās, iegriezt vītni, sameklēt skrūvi un no jauna to ieskrūvēt! Biežāk skrūvējamās sastiprinātās detaļas atskrūvējām, lai pārbaudītu, vai nav ieāmuroti stiprinājumi, tad smērējām un skrūvējām atpakaļ. Gumijas "patruboki" bija jāpārvelk, motora, transmisijas, uzkares agregāti un detaļas nebija pievilkas, durvis bija jāregulē pāris reizes mēnesī. Kad ar skrūvgriezi un atslēdziņu masīvo durvju regulēšana "apnika", nomainījām busika eņģes pret "uazika"!
Astoņdesmito gadu beigās, kad biju beidzis aktīvās šoferēšanas gaitas un pēc studijām gatavojos autoinženierijas akadēmiskajai praksei, nonācu busiku konstruktoru birojā Rīgā.
Tur, busiku ražošanas kvalitātes uzlabošanai paredzēts un neviena netraucēts, mierīgi stāvēja vieglais auto Mercedes Benz 123, kura salonu rotāja uzraksts - negadījumā jūtaties droši, auto jūs pasargās!
Kā jau Harijs te teica, kvalitāte bija atbilstoša PSRS un krievu mentalitātes standartiem..., tādā kvalitātē ražoja visu un visās rūpnīcās PSRS teritorijā. Rakstā ļoti labi pastāstīts par iemesliem, kāpēc sabruka visas PSRS laika rūpnīcas, ne tikai RAF-s. Cerams, ka tie, kas mēdz pārmest par rūpnīcu nesaglabāšanu, šo rakstu izlasīs un, iespējams, kaut ko arī sapratīs. Tāpēc nevienam nav nekādu iemeslu pārmest par nesaglabāto un likvidēto PSRS "rūpniecisko" mantojumu, kas, patiesībā, bija vien atkritumu vērts.
Neesat baudījuši darbu sev un tev. Ar ko atšķiras šodienas dārgā automašīna no padomjlaika automašīnas? Tikai ar to, ka tajā varēji droši braukt vienalga cik tālos reisos, kādos bezceļa apstākļos, bez servisiem, augstas klases remonta meistariem. Norakstījām autiņu, kad iepatikās.. Šodienas modernais, izturīgais autiņš Bez servisa, zinošiem speciālistiem nav ekspluatējams. Te motors neuzņem apgriezienus, te salons nesilst, te pēkšņi neiespējami iedarbināt vai motora jauda pazudusi. Kā ķeries pie remonta jebkurai bojātai sistēmai, tā no kabatas tūkstoši izkūst. Viss tik sarežģīts, ieskaitot dūmgāzu kontrolei paredzētās šmaukšanas ierīces. Ar padomju laika autiņu varēja ripināt ap 140 km/h, tagad ar 3 reizes spēcīgāku dzinēju 240 km/h. Un kāds no tā ieguvums? Atļautais ātrums tāpat ir tie paši 90km/h. Ja nu vienīgi uz 240 km/h iztiek bez invalīda krēsla. Padomjlaikā parasti brauca ar benzīnu, tur NO praktiski neradās. Tagad dīzelis ražo NO, ka maz ko līdz sarežģītās degvielas barošanas iekārta un katalizātori. Arī trīs reizes spēcīgākie mašīnu motori degvielu tērē nekautrējoties. Tai laikā tie lielākie āmura lietāji pie skrūvju ieskrūvēšanas bija cietumnieki. Ko tu no tāda, kas parasti nekad nav strādājis, arī piespiedu kārtā netaisās strādāt, daudz paprasīsi. Pie precīzu detaļu ražošanas strādāja normāli un pietiekoši kvalitatīvi, ja pat līdz šai dienai, bez dārgiem remontiem, lietoju nu jau 40 gadus vecu labības kombainu, trīs traktorus un inventāru.
Latvijas noslēpums: kā kvalitatīvie RAF mikroautobusi kļuva par brāķiem
Pievienot komentāru
Komentāru pievienošana pieejama tikai autorizētiem lietotājiem
Populārākais šodien